Rakstam Lieldienu zaķa pasaku!

Rakstam Lieldienu zaķa pasaku! Lieldienu zaķis bija ieradies pasaulē tieši ap pusdienlaiku kādā jaukā pavasara dienā! Visapkārt mežā bija dzirdama rosīšanās, kāds skrapstināja, kāds čapstināja un kāds leca uz vienas kājas. Vecākie zaķi ņēma ārā pastalas no saviem lielajiem skalu groziem un dāvināja jaunajiem zaķēniem smaržīgus pastalu pārus. Pastalās kājas nesals, nedursies pēdās visādi zariņi un asi akmentiņi , varēs vieglām kājām kārtīgi izskrieties pa mežu. Pagājušo gadu pa Lieldienām bija notikuši raibu raibie brīnumi – krāsainas, rakstainas , lielas un mazas olas tika atrastas krūmos vai sūnās aiz melleņu un brūkleņu mētrām. Kur tās olas bija gadījušās mežā? To nezināja neviens jaunais zaķis, tikmēr vecie ūsās smīnēja. Lieldienu zaķis saspicēja ausis un taisīja lielas acis , lai tik kaut kas svarīgs tā vienkārši nepaslīdētu garām. Šodien viņam paveicās, jo viens vecais zaķis nejauši izmuldējās, ka tur aiz vecā ozola uz taciņas esot redzējis zilas, zaļas un dzeltenas olas. Esot milzīgi lielas bijušas un smukas pēc traka. Viņam neesot bijis laika tās paņemt , bet šodien tūlīt pēc pusdienām viņš iešot tām pakaļ! Nekā nebij, nodomāja Lieldienu zaķēns , es būšu pirmais un tās olas noslēpšu! Pastāsti pasaku tālāk, kā tad tur īsti zaķēnām gāja!